Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 17.punkta (2008.gada 14.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republ

Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 17.punkta (2008.gada 14.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,

1. un 107.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2010.gada 18.janvārī lietā Nr.2009-11-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma un Viktors Skudra, pēc Kristīnes Kalvānes-Radziņas, Valda Vazdiķa, Lolitas Andersones, Baibas Jakobsones, Dagnijas Bērziņas, Marikas Bebrišas, Sanitas Rūtenbergas, Ievas Reikmanes, Ineses Strelčas, Skaidrītes Hrebtovas, Vivitas Voronovas, Daces Ķeires, Maritas Šaltas, Signes Vilnes, Jolantas Zaškinas, Guntas Gultnieces, Dinas Suipes, Līgas Hāzenfuses, Ilonas Petrovskas, Lindas Piusas, Indras Melderes, Visvalža Sprudzāna, Viļa Donāna, Ineses Skudras, Svetlanas Maršānes, Elmāra Lenša, Dainas Treijas, Ingūnas Amoliņas, Ivetas Brimerbergas, Tamāras Brodas, Brigitas Būmeisteres, Sandras Amolas, Diānas Dumbres, Borisa Geimana, Smaidas Gļazeres, Riharda Hlevicka, Daigas Kalniņas, Signes Kalniņas, Irīnas Jansones, Ligitas Kuzmanes, Guntara Kveskas, Zinaidas Lagzdiņas, Ivetas Vīgantes, Ainas Nicmanes, Aivara Uminska, Guntara Stūra, Ināras Šteinertes, Irēnas Loginas, Žanetas Vēveres, Ineses Lauras Zemītes, Ārijas Ždanovas, Jura Stukāna, Sandras Strences, Aivara Zāģera, Skaidrītes Buivides, Daigas Vilsones, Jura Freimaņa, Ligitas Gavares, Dzintras Zvaigznekalnas-Žagares, Intas Jēkabsones, Sarmītes Vamžas, Valērija Maksimova, Silvijas Sēbriņas, Jāņa Bazēviča, Līgas Blūmiņas, Guntas Ozoliņas, Inetas Ozolas, Mariannas Terjuhanas, Ineses Graudas, Mildas Zelmenes, Lidijas Pličas, Leldes Graudas, Ivetas Bērziņas, Mārtiņa Sviķa, Daces Jansones, Ivetas Melderes, Zanes Pētersones, Mairitas Šķenderes, Sandras Krūmiņas, Svetlanas Beļajevas, Dzintras Danbergas, Tatjanas Bormanes, Baibas Ozoliņas, Normunda Riņķa, Gata Štauera, Gvido Ungura, Ulda Dangas, Ilzes Apses, Sanitas Strakšes, Viestura Gaidukēviča, Viktora Prudņikova, Aijas Āvas, Daces Kantsones, Annas Mihailovas, Kristīnes Vanagas, Ilzes Freimanes, Ojāra Priedīša, Mārtiņa Birkmaņa, Dzintara Melbārža, Aijas Reitupes, Daces Ābeles, Ivetas Kromānes, Kaspara Rinča, Jura Kokina, Arvīda Ozerska, Silvas Reinholdes, Ritas Vīvas, Astras Klaišes, Vinetas Rambas, Zaigas Zaicevas, Birutas Ķeires, Laimas Kraules, Roberta Lazdāna, Ingrīdas Junghānes, Ināras Rozītes, Sandras Mertenas, Vinetas Vaiteikas, Lindas Vēberes, Dzintras Zemitānes, Aigas Freimanes, Santas Sondares, Inetas Škutānes, Ilzes Vanagas, Intas Zaļās, Ziedoņa Strazda, Elitas Steltes-Auziņas, Ineses Siliņevičas, Laumas Šteinertes, Santas Bernhardes, Žanetes Žimantes, Intas Rubenes, Marutas Bites, Jolantas Uminskas, Ināras Strautiņas, Ingunas Preisas, Veltas Silamiķeles, Regīnas Knabes, Daces Skrauples, Jura Siliņa, Dainas Baltās, Anitas Misiunas, Intara Bistera, Alberta Kokina, Līgas Ašmanes, Irinas Freimanes, Initas Dzerkales, Daigas Danšinas, Kristīnes Konderko, Judītes Mauliņas, Guntas Čepules, Ivetas Salakas, Lailas Fogeles, Ivetas Kniplokas, Daces Ruško, Nellijas Paņkivas, Ervīna Kušķa, Eduarda Pupova, Jāņa Tiltiņa, Andreja Lepses, Ramonas Nadeždas Jansones, Ingunas Radzevičas, Anitas Nusbergas, Anitas Poļakovas, Ludmilas Poļakovas, Ausmas Keišas, Pētera Opincāna, Ivetas Krēvicas, Anitas Moļņikas, Aelitas Ignatjevas, Andreja Mihaļčenko, Irēnas Milleres, Dinas Bondares, Ilzes Celmiņas, Ingas Krigenas-Jurkānes, Inas Baiko, Ilzes Ošiņas, Svena Lorenca, Agitas Dmitrenokas, Doloresas Bamberes, Ilzes Freimanes, Agneses Jurevicas, Dagmāras Skudras, Ilonas Rūķes, Jolantas Bebrišas, Ingas Zālītes, Lilijas Kanaviņas, Ineses Belickas, Sarmītes Daukštes, Dzintras Baltas, Sandras Meliņas, Imanta Dzeņa, Anda Celma, Rinalda Silakalna, Ivetas Stuberovskas, Vijas Silinieces, Solvitas Glaudānes, Birutas Horunas, Andas Briedes, Anitas Čerņavskas, Arņa Dundura, Raimonda Grāvelsiņa, Intas Laukas, Marikas Senkānes, Sandras Briķes, Sanitas Zakrevskas, Karinas Krastiņas, Lindas Vīnkalnas, Zitas Kupces, Santas Liniņas, Ļubovas Kušnires, Kaspara Berķa, Līvijas Slicas, Valdas Zommeres, Ilzes Amonas, Anitas Šteinbergas, Unas Mihailovas, Sandras Ginteres, Edgara Puriņa, Sanitas Kanenbergas, Māra Birzgaļa, Margaritas Osmanes, Vilmāra Endzeļa, Ilutas Kovaļovas, Māras Balodes, Ināras Zariņas, Sarmītes Stūrmanes, Sandras Zeires, Veltas Karzones-Keres, Indras Kreicbergas, Antras Tiltiņas, Everitas Ancānes, Ināras Zabarovskas, Daiņa Šaicāna, Helmuta Nagļa, Skaidrītes Temļakovas, Olitas Blūmfeldes, Mairitas Zadiņas, Žannas Zujevas, Sandras Brečas, Ievas Zabarovskas, Vitas Vjateres, Ilzes Ieviņas, Antras Zutes, Ilzes Ieviņas, Ilgas Neimanes, Liānas Liepiņas, Agneses Skulmes, Ineses Kazjonovas, Irēnas Lavrinovičas, Unas Melamedas, Baibas Strautas, Maijas Vētras, Mārītes Veseles, Irēnas Cupikas, Zeltītes Kusiņas, Arņa Nagļa un Daiņa Plauža (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) konstitucionālajām sūdzībām, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
2. pantu un Satversmes tiesas likuma
3. panta
4. un
5. punktu,
6. panta pirmās daļas
7. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
8. gada
9. decembrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
10. punkta otrā teikuma un
11. punkta (
12. gada
13. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
14. un
15. pantam". Konstatējošā daļa
16. Tiesnešu darba samaksas aprēķināšanas kārtība tika noteikta ar
17. gada
18. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", kas stājās spēkā
19. gada
20. jūlijā. Ar minēto likumu uzsāktā tiesnešu atalgojuma reforma pamatojās uz koncepciju "Tiesnešu un tiesas darbinieku darba samaksa", kas apstiprināta ar Ministru kabineta
21. gada
22. decembra rīkojumu Nr. 706 (turpmāk - Koncepcija). Koncepcijas galvenais mērķis bija izveidot tiesnešu darba apmaksas sistēmu, kas būtu profesionālas, taisnīgas un neatkarīgas tiesas pastāvēšanas pamatā. 1.
23. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 119.1 pantu tiesneša mēneša amatalga tika saistīta ar valstī strādājošo iepriekšējā gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, piemērojot koeficientu 4,
24. Tajā pašā laikā bija paredzēta pakāpeniska pāreja uz likumā paredzēto atalgojuma apmēru. Līdz
25. gadam tiesneša mēneša amatalgu aprēķināja no strādājošo
26. gada mēneša vidējās bruto darba samaksas. Turklāt saskaņā ar pārejas noteikumiem 2003.,
27. un
28. gadā izmaksāja attiecīgi 60, 70 un 80 procentus no aprēķinātās amatalgas. 1.
29. Ar
30. gada
31. februāra grozījumiem likumā "Par tiesu varu" tika noteikts, ka amatalga ir piesaistīta
32. gada mēneša vidējai bruto darba samaksai nevis līdz
33. gadam, bet līdz 2006.gada 31.decembrim. Tāpat likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
34. punkta otrajā teikumā tika noteikts, ka tiesnešu mēneša amatalgu, izņemot zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu mēneša amatalgu,
35. un
36. gadā aprēķina, ņemot vērā strādājošo
37. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, bet
38. gadā - ņemot vērā strādājošo
39. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu un koeficientu 4,5 saglabājot nemainīgu. 1.
41. gada
42. novembrī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", ar kuru pārejas noteikumu
43. punkts tika izteikts jaunā redakcijā. Šā punkta otrais teikums noteica: "Tiesneša mēneša amatalgu, izņemot zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu, 2007.,
44. un
45. gadā aprēķina, ņemot vērā strādājošo
46. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, koeficientu 4,5 saglabājot nemainīgu" (turpmāk arī - apstrīdētais
47. punkts). 1.
48. Zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu darba samaksas sistēma tika ieviesta vienlaikus ar tiesnešu darba samaksas sistēmu, iekļaujot likumā "Par tiesu varu" 120.1 pantu šādā redakcijā: "Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo iepriekšējā gada vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas noapaļota latos, piemērojot koeficientu 2,5." 1.
49. Ar
50. gada
51. novembra grozījumiem tika noteikts koeficients 3,5, vienlaikus paredzot pārejas periodu līdz
52. gadam. Ar
53. gada
54. novembra grozījumiem tika noteikts koeficients 4,
55. Taču pārejas noteikumu
56. punkts noteica: "Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu aprēķina: līdz
57. gada
58. janvārim - atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas noapaļota latos, piemērojot koeficientu 2,5;
59. gadā - ņemot vērā strādājošo 2006.gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, piemērojot koeficientu 2,5;
60. gadā - atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas noapaļota latos, piemērojot koeficientu 3,5" (turpmāk arī - apstrīdētais
61. punkts; turpmāk apstrīdētais
62. punkts un
63. punkts abi kopā arī - apstrīdētās normas).
64. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar apstrīdētajām normām esot noteikts nelabvēlīgāks regulējums salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo tiesneša amatalgas aprēķināšanas metodiku (kārtību), jo apstrīdētās normas paredz, ka tiesnešu algas paliek nemainīgas trīs gadus pēc kārtas - 2007.,
65. un
66. gadā. Tas faktiski esot tiesneša atalgojuma apmēra samazinājums. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka no Satversmes
67. panta, kas citastarp noteic tiesības ikvienam darbiniekam saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, izriet secinājums, ka atbilstoša samaksa ir tāda, kas pietiekami atspoguļo arī veiktā darba raksturu. Tātad, lai samaksa būtu atbilstoša, tās noteikšanā esot pienācīgi jāņem vērā arī personas veicamais darbs. No tiesībām uz veiktajam darbam atbilstošu samaksu izrietot arī tas, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir jāņem vērā tiesu neatkarības princips. Proti, tiesnešu atalgojums būtu atzīstams par veiktajam darbam atbilstošu tikai tad, ja tā noteikšanā būtu ņemts vērā tiesu neatkarības princips. Turklāt gan atalgojuma noteikšanas metodikai, gan arī atalgojuma apmēram vajagot būt tādam, kas nodrošina tiesu neatkarības principa ievērošanu. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, tiesiskās stabilitātes princips (Satversmes
68. pants) un tiesu neatkarības princips (Satversmes
69. pants). Viens no tiesnešu neatkarības elementiem esot viņu sociālās garantijas, kas tiek piešķirtas tiesnesim gan amata pienākumu pildīšanas laikā, gan arī pēc pilnvaru termiņa beigām. Tiesnesim esot jāsaņem pienācīgs atalgojums, kas nevar tikt samazināts tiesneša pilnvaru laikā. Jebkurš mēģinājums samazināt tiesnešu atalgojumu vai citas sociālās garantijas esot uzskatāms par tiesu neatkarības principa pārkāpumu. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka ar apstrīdētajām normām tiek pārkāpts arī tiesiskās stabilitātes princips. Patvaļīgi grozot likumā "Par tiesu varu" noteikto amatalgas aprēķināšanas kārtību, Pieteikumu iesniedzējiem esot liegta iespēja balstīt turpmākās darbības uz spēkā esošiem normatīvajiem aktiem un efektīvi plānot savus ienākumus un izdevumus. Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību uz to, ka tiesnešu algas reforma netiks apturēta, vēl vairāk esot stiprinājis tiesnešu neatkarības princips. Proti, viņiem esot izveidojusies paļāvība uz to, ka likumdevējs ievēros tiesnešu neatkarības principu un neizdarīs tādus grozījumus likumā, kas samazinātu tiesnešu darba samaksas apmēru, ar kuru tiesneši jau laikus esot rēķinājušies. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja K. Kalvāne-Radziņa norādīja, ka tiesnesim, spriežot tiesu, ir piešķirta viena no Satversmē noteiktajām valsts varām - tiesu vara. Tāpēc tiesnesim, neapšaubāmi, vajagot būt augsti kvalificētam juristam, kas pilda atbildīgu darbu un tātad arī saņem tam atbilstošu atalgojumu. Taču, salīdzinot tiesnešu un valsts pārvaldē strādājošo juristu un struktūrvienību vadītāju atalgojumu, varot secināt, ka tiesnešu darbs tiek vērtēts ievērojami zemāk. Tas liecinot, ka tiesnešu atalgojums jau pirms apstrīdēto normu pieņemšanas nav atbildis tiesneša amata statusam. Neesot saprotams, kāpēc tiesnešu atalgojums bija jāsaglabā nemainīgs kopš
70. gada, bet valsts pārvaldes iestāžu amatpersonu atalgojums kopš
71. gada ir būtiski pieaudzis, turklāt pat
72. gadā. Līdz ar to neizturot kritiku Saeimas argumenti par uzņemtajām starptautiskajām saistībām, kas esot uzlikušas likumdevējam pienākumu samazināt atalgojumu visās no valsts budžeta finansētajās iestādēs strādājošajiem, kā arī argumenti par solidaritātes principu, uz kuru esot balstīts visu varas atzaru darbinieku atalgojuma samazinājums. Pēc izdarītajiem likuma grozījumiem tiesneša darbs materiālā novērtējuma ziņā vairs neesot pievilcīgs augsti kvalificētiem juristiem. Papildus tam tiesnese norāda, ka nav korekta Saeimas atsauce uz
73. gada
74. decembrī ar Starptautisko Valūtas fondu parakstīto Nodomu protokolu un
75. gada
76. janvārī ar Eiropas Komisiju parakstīto Saprašanās memorandu, jo minētie dokumenti esot tapuši pēc apstrīdēto normu pieņemšanas.
77. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdēto normu pieņemšana bija saistīta ar strauju ekonomisko lejupslīdi, kas arī šobrīd vēl nav beigusies. To apliecinot Centrālās statistikas pārvaldes oficiālie dati - ievērojams iekšzemes kopprodukta samazinājums, valsts sektora ieņēmumu un izdevumu deficīts, rūpniecības izlaides apjomu kritums, mazumtirdzniecības apgrozījuma apjomu kritums, bezdarba līmeņa pieaugums. Lai kompensētu finanšu trūkumu, Latvija esot veikusi starptautiskos aizņēmumus, kuru saņemšanai un izmantošanai izvirzīti vairāki noteikumi, arī tādi, kas attiecas uz atalgojuma samazināšanu. Par pamatu aizdevuma saņemšanai kalpojot ar Starptautisko Valūtas fondu
78. gada
79. decembrī parakstītais Nodomu protokols, kura
80. un
81. punktā paredzēti pasākumi algu samazināšanai gan
82. gadā, gan turpmākajos gados, un ar Eiropas Komisiju
83. gada
84. janvārī parakstītais Saprašanās memorands. No šiem dokumentiem izrietot, ka Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas (apstiprināta ar Ministru kabineta
85. gada
86. februāra rīkojumu Nr. 123) mērķtiecīga un savlaicīga ieviešana ir būtiskākais starptautiskā aizdevuma saņemšanas priekšnoteikums, un šī programma attiecoties arī uz tiesnešu darba samaksu. Līdz ar to ekonomiskās lejupslīdes novēršanas pasākumi esot vērsti uz Satversmes
87. pantā minēto mērķu - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājība - sasniegšanu. Saeima uzskata, ka apstrīdēto normu pieņemšana ir tikai viens no daudziem pasākumiem, kas veikti minēto mērķu sasniegšanai. Apstrīdētās normas visupirms esot nepieciešamas, lai nodrošinātu valsts budžeta intereses, jo valsts darbība esot balstīta uz pašfinansēšanos un ilgstoši nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka izdevumi ir lielāki nekā ieņēmumi. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma mērķis esot ne tikai nodrošināt valsts budžeta intereses ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams budžeta izdevumus samazināt un sabalansēt ar ieņēmumiem, bet arī īstenot citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšana esot bijusi nepieciešama un neatliekama un tām esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Turklāt apstrīdētās normas esot terminētas. Vienlaikus Saeima norāda, ka tiesu neatkarības principu nevar saistīt tikai ar normatīvajos aktos noteikto tiesnešu darba samaksas apmēru. Šā principa ievērošana esot jāvērtē kompleksi un sistēmiski. Tiesu sistēmas (institucionālā dimensija) un tiesnešu (individuālā dimensija) neatkarība izrietot no daudziem kritērijiem: citu varu (izpildvaras un likumdevējvaras) tiešas neiejaukšanās tiesas spriešanā, tiesu sistēmas organizatorisko un administratīvo funkciju veikšanai pietiekama finansējuma, tiesnešu sociālā nodrošinājuma un darbības garantijām (tiesnešu kandidātu atlase, tiesnešu neatcelšana no amata, neaizskaramība), objektīvas lietu sadales, tiesas nolēmumu pārskatīšanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā u.tml. Saeima uzsver, ka šobrīd valstī noteiktā tiesnešu darba samaksa atbilst veicamā darba raksturam, amata pildīšanai nepieciešamajām prasmēm un atbildībai, likumā noteiktajām prasībām un ierobežojumiem, turklāt ir līdzsvarota ar citu tiesu sistēmas amatpersonu statusu un darba samaksu, kā arī darba algu līmeni kopumā valstī. Tādējādi neesot saskatāms arī Satversmes
88. panta pārkāpums. Līdz ar to apstrīdēto normu pieņemšana loģiski izrietot no likumdevēja rīcības brīvības un pienākuma līdzsvarot dažādu sabiedrības grupu intereses. Tiesnešu atalgojums neesot vienīgais faktors, kas nodrošina tiesu varas neatkarību, un tā pieauguma apturēšana pati par sevi neradot tiesu varas neatkarības apdraudējumu, īpaši ņemot vērā to apstākli, ka tiesnešu atalgojums nebūt neesot nesamērīgi zems. Pēc Saeimas ieskata, atalgojuma noteikšana ietilpst sociālo tiesību sfērā, kas ir nesaraujami saistāma ar valsts finansiālajām iespējām, tāpēc likumdevējam, regulējot minētās tiesiskās attiecības, ir piešķirta plaša rīcības brīvība. Likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu esot nozīmīga politiskā dimensija, ko ietekmē valsts ekonomiskā situācija un valstij pieejamie resursi, tāpēc sociālo tiesību īstenošanas jomā likumdevējam nevarot izvirzīt tikpat stingras prasības kā attiecībā uz citu cilvēktiesību nodrošināšanu. Tādējādi sociālās tiesības esot īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas ir izņēmuma un terminēts pasākums, kas veikts ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Turklāt pirms likumprojekta pieņemšanas galīgajā lasījumā esot rūpīgi izvērtētas iespējamās alternatīvas. Esot apsvērta iespēja tiesnešiem radītos zaudējumus, ja tādi būtu nodarīti ar likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
89. vai
90. punktu, kompensēt no Finanšu ministrijas budžeta apakšprogrammai "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" piešķirtajiem līdzekļiem. Taču šāds risinājums neesot atbalstīts, jo tas nepalīdzētu sasniegt leģitīmo mērķi pietiekamā apmērā, proti, tā kā apstrīdētās normas tika pieņemtas, lai ekonomētu finanšu līdzekļus, tad šo līdzekļu trūktu arī atbilstoša kompensācijas mehānisma ieviešanai. Pieņemot apstrīdētās normas, Saeima neesot aizskārusi tiesneša tiesības uz attiecīgu finansiālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, neesot rīkojusies netaisnīgi pret atsevišķām sabiedrības grupām, kā arī esot sabalansējusi dažādu sabiedrības grupu tiesības. Turklāt atalgojuma samazinājums esot noteikts arī citiem valsts varas orgāniem, valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldību iestādēm. Tiesnešu amatalgas tiekot finansētas no valsts budžeta. Citām valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem) atalgojums esot samazināts, bet tiesnešiem apstrīdētās normas paredzot tikai atalgojuma pieauguma apturēšanu. Ņemot vērā to, ka atalgojums samazināts visiem no valsts budžeta finansētiem darbiniekiem, tai skaitā Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, ministriem un Saeimas deputātiem, Saeima uzskata, ka ir ievērots solidaritātes princips. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstot samērīguma principam un nepārkāpjot tiesu neatkarības principu. Saeima arī nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētās normas neatbilstot tiesiskās paļāvības principam. Tiesiskās paļāvības princips esot viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem, kas izrietot no Satversmes
91. panta, un tā mērķis esot veicināt normatīvo aktu paredzamību un noteiktību, kā arī valsts un personas savstarpējo tiesisko attiecību stabilitāti. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neliedzot izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā grozījumus, kas atbilst zināmām prasībām. Saeima uzsver, ka nedz tiesiskās stabilitātes, nedz taisnīguma princips neliedz atkāpties no līdzšinējās prakses. Tas esot ne vien pieļaujams, bet pat nepieciešams gadījumos, kad jāizvēlas labāk piemērots un acīmredzami vairāk atbilstošs risinājums. Pēc Saeimas ieskata, konkrētajā situācijā ir pieļaujama atkāpšanās no personai labvēlīgāka tiesiskā regulējuma, jo indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju, kā arī to, vai šāds regulējums šajos apstākļos ir objektīvi nepieciešams un vai pārkāpums nav patvaļīgs. Tiesiskās paļāvības princips esot konstitucionāla vērtība. Tāpat konstitucionāla vērtība esot citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana, efektīvi pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar izdevumiem. Saeima uzskata, ka vairāku konstitucionālo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt atbilstošāko risinājumu. Tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad tā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālajām vērtībām, nevarot būt absolūta. Papildus jau minētajiem argumentiem par apstrīdēto normu nepieciešamību un samērību Saeima norāda, ka tiesiskās paļāvības princips šajā gadījumā skatāms arī vienlīdzības principa kontekstā, proti, vienai personu grupai piešķirto "labumu" neaizskaršana vai palielināšana automātiski nozīmē citas personu grupas materiālā stāvokļa lielāku pasliktināšanu. Līdz ar to neesot pieļaujams, ka atalgojuma samazinājums skartu visus publiskajā sektorā nodarbinātos, taču neskartu tiesu varas pārstāvjus un lielāks atalgojuma samazinājums būtu piemērojams citiem publiskajā sektorā nodarbinātajiem. Izvērtējot arī citu valstu - Čehijas, Kanādas un Lietuvas pieredzi tiesnešu atalgojuma jautājumu risināšanā, Saeima esot nonākusi pie secinājuma, ka atbilstoši šo valstu tiesu praksei tiesnešu atalgojuma samazinājums nepārkāpj nedz tiesnešu neatkarības principu, nedz tiesiskās paļāvības principu. Saeima lūdz atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmei.
92. Tieslietu ministrija norāda, ka likumprojektu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"" (
93. gada
94. novembra likuma redakcijā) vajadzējis izstrādāt nedēļas laikā, jo tas esot virzīts izskatīšanai Ministru kabineta sēdē vienlaikus ar citiem
95. gada budžeta paketes likumprojektiem. Neraugoties uz tieslietu ministra iebildumiem, Ministru kabinets šo likumprojektu esot akceptējis. Tieslietu ministrija uzskata, ka uz tiesiskās paļāvības principa aizskārumu var atsaukties tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais regulējums būtu radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. Turklāt tiesiskās paļāvības princips esot aplūkojams kontekstā ar samērīguma principu. Tiesiskās paļāvības principa piemērošanā nozīme esot arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Sakarā ar ekonomiskās situācijas nestabilitāti likuma normas, kas noteic tiesneša atalgojuma aprēķināšanas kārtību
96. un
97. gadā, esot vairākkārt grozītas. Prasībai pēc tiesību normas atbilstības sistēmai un tagadnes vērtējumiem esot prioritāra nozīme salīdzinājumā ar tiesiskās stabilitātes principu un līdzšinējās prakses stingru ievērošanu pat tad, kad tā vairs nav pieņemama. Tieslietu ministrija norāda, ka, ievērojot samērīguma principu, nav pieļaujama tāda situācija, ka atalgojuma samazinājums skar visus publiskajā sektorā nodarbinātos, izņemot tiesu varas pārstāvjus. Šādā gadījumā citās valstiski svarīgās jomās būtu jānosaka vēl lielāks finansējuma samazinājums. Salīdzinot tiesnešu interešu aizskārumu, kas radies, samazinot viņu atlīdzību, ar visas sabiedrības interešu aizskārumu šajā pašā situācijā un pieņemot, ka, piemēram, valsts pārvaldē vai sociālajā sfērā būtu nepieciešams vēl vairāk samazināt finanšu līdzekļus, varot izdarīt secinājumu, ka lēmums par tiesnešu atalgojuma samazinājumu pieņemts, ievērojot samērīguma principu. Vienlaikus Tieslietu ministrija norāda uz negatīvajām sekām, kas saistītas ar tiesnešu atalgojuma samazinājumu. Negatīvās sekas varot izpausties gan kā apgrūtināta kvalificētu tiesneša amata kandidātu piesaiste darbam tiesneša profesijā, gan kā nelabvēlīga ietekme uz tiesu varas prestižu. Kontekstā ar pirmo aspektu Tieslietu ministrija informē, ka periodā no
98. gada līdz
99. gadam visu laiku esot bijušas vakantas tiesnešu amata vietas. Proti, neesot bijis iespējams nodrošināt efektīvam tiesu un zemesgrāmatu nodaļu darbam nepieciešamo tiesnešu skaitu. Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka konkurētspējīgs atalgojums ir būtisks kvalificētu tiesneša amata kandidātu atlases nosacījums, kā arī stimuls augsti kvalificētu profesionāļu motivācijai palikt darbā tiesā, nevis meklēt citu, labāk atalgotu amatu. Saeimas noteiktais tiesnešu skaits neesot nodrošināts vairāku gadu garumā. Turklāt tiesu darba apjoms un tiesās saņemto lietu skaits nemitīgi pieaugot. Īpaši straujš civillietu skaita pieaugums bijis vērojams
100. un
101. gadā. Piemēram,
102. gadā rajonu (pilsētu) tiesās saņemto civillietu skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu esot pieaudzis gandrīz par 100 procentiem. Tādējādi, ņemot vērā lielo darba apjoma pieaugumu, likumdevējs esot atstājis nemainīgu tiesneša amatalgas apmēru, kas potenciāli patiešām varot radīt minētās negatīvās sekas, kā arī pamatu lietu izskatīšanas termiņu pieaugumam. Tieslietu ministrija norāda, ka, no vienas puses, tiesneši ir tie, kas veido un uztur tiesu varas prestižu, pieņemot taisnīgus un pamatotus tiesu spriedumus, bet, no otras puses, tiesu varas prestižs ir pamats tiesneša profesijas izvēlei. Tātad, ja tiesneša profesija netiek pienācīgi atalgota, krītas ne vien tiesneša, bet arī tiesu varas prestižs. Izpildvara un likumdevējs, pieņemot lēmumus par tiesu varai nepieciešamajiem budžeta līdzekļiem, nepastarpināti un tieši ietekmējot tiesu varas finansējumu un līdz ar to - efektīvu tiesu varas funkcionēšanu. Tas apstāklis, ka ar tiesu darbu saistītus lēmumus izpildvara un likumdevējs var pieņemt, neievērojot tiesu varas pārstāvju izteiktos iebildumus, varētu būt par pamatu visu valsts varas atzaru līdzvērtības principa īstenošanas apšaubīšanai. Papildus tam Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka tiesnešu amatalgas samazinājums varētu radīt sociālas sekas. Minētais varētu negatīvi ietekmēt tautsaimniecību un sabiedrību kopumā, jo pieaugtu lietu izskatīšanas termiņi tiesās. Tomēr Tieslietu ministrija secina, ka tiesnešu atalgojuma samazinājums pats par sevi nepārkāpj nedz tiesnešu neatkarības principu, nedz tiesiskās paļāvības principu un ir atbilstošs vienlīdzības un samērīguma principiem. Secinājumu daļa
103. Satversmes tiesas kompetence izskatīt šo lietu netiek apstrīdēta, tomēr minētā jautājuma īpašais raksturs liek izvērtēt un pamatot Satversmes tiesas tiesības. Viens no Satversmes
104. pantā nostiprinātās demokrātiskās valsts pamatprincipiem ir varas dalīšanas princips, kas sevī ietver tiesu varas kontroli pār likumdevēja un izpildu varu. Ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses [sk. Satversmes tiesas
105. gada
106. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03